Mārtiņa Vilkārša mākslas realitāte.
Mārtiņš Vilkārsis (1969) profesionālajā teātrī ienāk strauji un pamanāmi – ar scenogrāfiju Gunāra Priedes lugai “Jaunākā brāļa vasara” (2002), ko JRT iestudē Lauris Gundars un kur “skatuves debesu vietā bija apgāztu spaiņu griesti” [1] . Ja Monikas scenogrāfijas modelī ir liela performanču ietekme, tad Mārtiņa Vilkārša telpas un priekšmetu uztveri lielā mērā nosaka glezniecības likumu, bet to rezultātu ir nevis liecība, bet metafora. Kā fakts pats scenogrāfs: “Glezna vai skatuves telpa – visa pamatā ir kompozīcija. Ir tik daudz komponentu, no kuriem viss sastāv, bet tomēr – ir krāsa, ir forma, un uz skatuves tas izvietots trijās dimensijās. Tagad robežas visur zūd, bet klasiska skatuve ir katras rāmi.” [2] Lai arī Mārtiņš Vilkārsis strādājis lielos apjomos, piemēram, “Daugavas” stadionā, viņa scenogrāfijas galvenais izaicinājums un skatuves kastes radoša pārveide.
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne par Mārtiņu Vilkārša agrīnajiem darbiem 2005. gadā raksta, ka viņa mākslas valoda “fenomenoloģiskā redukcijā izskatās tā: forma – aplis, krāsa – zilā, materiāls – nemākslota faktūra (koks, skārds, ūdens, siens, stikls, olu čaumalas utt.)” [3] . Ar laiku izpausmes pilnveidojas: aplis kā pilnīga, noslēgta forma ar nedaudziem izņēmumiem nosaka kā noslēgta, pašpietiekama telpa, kas mainās un mainās līdz ar dramaturģisko situāciju; krāsas arvien lielāka nozīme ir gaismai un gaismēnām, saglabājas nemākslotā faktūra.
Desmit gadus (2002–2012) Vilkārsis ir vienīgais scenogrāfs Oļģerta Krodera izrādēs, kas tapušas režisora dzīves pēdējā posmā Valmieras teātrī. Šajā savienībā ieguvēji ir abi: Kroders strādā ar mākslinieku, kurš viņa izrādēm piešķir vizuālu nobeigtību un smalkumu, Vilkārsis Valmieras teātrī iegūst sarunu biedru, dzīves un mākslas skolotāju. Krodera psiholoģiski precīzajās izrādēs Vilkārša metaforas palīdz pārbīdīt skatuves patiesības robežas. Dostojevska romāna “Idiots” dramatizē (2006) no elastīgām slejām radītās melnās sienas, kas norobežo spēles telpu, rada vibrācijas, netverama apjoma sajūtu – kā Pēterburgas migla, kurā izzūd priekšmetu kontūras. Šekspīra traģēdijā “Karalis Līrs” (2006) vairāku konstrukciju darbībai, bet draudīgu pārvietojamu – kaujas ratiem vai dzirnavām, kuru spārnu galos ir sirpji. Vētras ainā šīs konstrukcijas kustība gaismas un tumsas mijā nospēlē Līra pasaules sabrukumu, bet pārējā laikā ir aktieriem izmantojama klaviatūra. Antona Čehova komēdijā “Ķiršu dārzs” (2009) Gajevu muižas priekšmeti var mainīt laiku un vietu – Raņevska iekāpj savā bērnības gultiņā un saritinās kā embrijs, bet, atverot skapja durvis, tur izrādās ezers ar niedrēm un pat mēnesi.
Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas izejas punkts ir mākslas realitāte: viņa telpas izveidē sastopami tieši mākslas darbu citāti vai parafrāzes, mizancēnas, ko nosaka skatuves uzbūve, nereti atkārto dažādu laikmetu gleznu kompozīciju. Īpaši tas saņem Dailes teātrī un Liepājā, sadarbojoties ar Dž. Dž. Džilindžeru un lietuviešu režisoru Rolandu Atkočūnu, jo šo režisoru izrādēm ir skaidri izteikta postmodernisma estētika. Liepājas teātra “CV (Tēvocis Vaņa)” (2007) Voiņicku muiža izveidota kā izrādē dabas morte – mēbeļu, kristāla glāžu, sudrablietu, flakonu, eksotisku putnu izbāzeņu, masku un citu priekšmetu smalki saskaņota kompozīcija, aizmugurē ir ainava – kuraies ar bērzu stumbriem. Kad salūst varoņu dzīves, egļu galotnes paceļas un pazud šņorbēniņos un izsmalcinātajai klusajai dabai fonā paliek miris mežs ar koku stumbeņiem.
No mākslas realitātes izriet arī stila nozīme Vilkārša scenogrāfijā. Izrādē “CV (Tēvocis Vaņa)” tas ir manierisms – renesanses stila norieta un noguruma izpausme. Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā Germana Grekova drāmā “Hanana” (2009, Liepājas teātris) – naturālisms kā apzināti veidota mākslinieciska dzīves kopija: ar ūdeni mutesbļodā, malto gaļu un īstiem pelmeņiem. Indras Rogas iestudētajā Jaroslava Ivaškēviča lugā “Ideālais zaglis” (2012, Nacionālais teātris) – jūgendstils ar Gustava Klimta glezniecisko paņēmienu izmantojumu.
Vilkārša scenogrāfija nav pašmērķīga, taču tai ir sava dzīve un sava dinamiska loma izrādē, tā bieži vien darbojas paralēli aktieru spēlei – kā jau pieminētā kara mašīna Oļģerta Krodera iestudējumā “Karalis Līrs”. Indras Rogas inscenētajā Borisa Pasternaka romānā “Doktors Živago” (2013, Valmieras teātris) skatuves uzbūve tiek sagrauta vārda tiešā nozīmē: “Muižiņas dekonstrukcija, kārtu pa kārtai notikumiem fonā, labi mūsu komentē ne acumirklī, kas izskatās kā atmosfērā slēpā ārpusē”, “kas mīl”. uz skatuves estētiski vietā, sekojot dramaturģijai un vēsturisku notikumu hronoloģijai.” [4]
Mārtiņa Vilkārša darbos vistiešākajā veidā saņem Andra Freiberga skolas iezīmes, kas nāk no darbīgās scenogrāfijas laikiem – spilgta vizualitāte, metaforisms, telpas patstāvīgā dinamiskā maiņa –, tomēr scenogrāfs, lai izmantotu postmodernās estētiskās kontekstā. Pazīstot dzīvi, viņš par vērtīgāku uzskata mākslas realitāti.
Edīte Tišheizere, Dr.art. ,
no grāmatas Neatkarības laika teātris
Izdevējs: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts
[1] Ulberte L. vilkarsis.lv 23.04.2017.].
[2] Šteimane I. Gaisma tiek piejaukta tumsai. [Saruna ar Mārtiņu Vilkārsi]. Teātra Vēstnesis, Nr. 3, 2013, 36. lpp.
[3] Burāne I. Konstatējumi programmiņās. Forums, 2005, 11./18. febr., 2. lpp.
[4] Šteimane I. Gaisma tiek piejaukta tumsai. Teātra Vēstnesis, Nr. 3, 2013, 38. lpp.
Mārtiņa Vilkārša un Ilzes Vītoliņas vizuālais teātris
2001. gadā pēc Mākslas akadēmijas beigšanas Dailes teātrī vispirms par reklāmas mākslinieku, pēc tam par scenogrāfu sāk strādāt Mārtiņš Vilkārsis (dz. 1969). Tieši sadarbība ar Vilkārsi Džilindžera inscenējumi atgriežas Dailes teātrim vēsturiski raksturīgajā laukā – režijas un telpas simbiozē, kad katra no tām ir ar patstāvīgu vērtību, bet kopā iegūst jaunu un plašāku nozīmi. Jau pirms tam Džilindžera komandā iekļāvusi arī kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa (dz. 1972), un viņas radītie tērpi kļūst par tikpat jēgpilnu izrādes vizualitātes sastāvdaļu kā scenogrāfija. vairāk Mārtiņš Vilkārsis, radoši sabalso ar dažādu režisoru idejām atrodoties, būvē pats savu vizuālo teātri.
Mārtiņš Vilkārsis “Kaligulā” rada telpu, kas ir emblemātiska un funkcionāla reizē. Kaligulas ārprātīgo un nerealizējamo vēlmi iegūt Mēnesi simbolizē liela kameja ar paša imperatora portretu – bālganais ripulis, dažādi izgaismots, kļūst gan par ilgoto debesu spīdekli, gan varas atribūtu. Uz grozāmās ripas uzceltā triumfa arka ir gan antīko priekšstatu iemiesojums, gan mūsdienu pārvietojamās koncertskatuves līdziniece. Tās konstrukcija atgādina gan šoviem domāto būvju režģus, gan – vajadzības gadījumā – bērnu rotaļlaukuma trepes, kad pa tām infantilā protestā, imperatoram klāt neesot, kāpaļā un lāpstas grabina pionieru formās tērptie pavalstnieki. Vilkārša scenogrāfija perfekti sakrīt ar Džilindžera režiju: tā ir daudznozīmīga un ietilpīga, ikviena nozīme apstrīd kādu citu, nupat ieraudzītu, tā dabiski iekļaujas kultūras no augstumā un ikdienas priekšstatiem, papildus piešķirot jēgu aktieru darbību un reizē un klaviatūru, uz kurām var spēlēt un spēlēties.
Lauras Grozas-Ķiberes izrādēs gandrīz vienmēr ir… māksla. Lauras Grozas-Ķiberes skatuves universs top ciešā kopdarbā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kā arī horeogrāfēm Ingu Krasovsku un Lieni Gravu. Deivida Henrija Hvanga “M. Butterfly” (2013) mākslas metaforu iemieso logs, kurā Pučīni operas centrālās ārijas dzied kontrtenors Sergejs Jēgers. Nika Dīra “Frankenšteinā” (2015) nabaga monstru ieskauj mūzika, ko izpilda eņģeļu koris – Rīgas Domskolas zēni. Oskara Vailda “Doriana Greja portrets” (2017) norisinās vistiešākajā mākslas radīšanas vietā – orķestra bedrē. Artura Millera “Salemas raganu” (2019) notikumi risinās kādā kultūras namā ar skatuvi, bet maģisko rituālu lomu izpilda baleta nodarbības. Režisori nenodarbina hronoloģijas un ģeogrāfijas precizitāte, noteikts laikmets – viņas izrāžu laiks ir “vienmēr”, vieta – “te un visur”. Tieši tik ambiciozi – kā Eduarda Smiļģa izrāžu mūžības un kosmosa koordinātas.
Džilindžera proponētā “pasaules ienākšana teātrī” paredz dažādu skatuves mākslas izpratņu līdzāspastāvēšanu. Katrs viesrežisors attīsta savu teātra modeli, taču vairumā gadījumu to vizualizē Mārtiņš Vilkārsis un Ilze Vītoliņa, piemēro, taču nezaudē savu individuālo skatījumu.
Tas skaidri saskatāms izcilā bulgāru režisore Aleksandra Morfova (1960) iestudējumos, kuri ikreiz kļūst par notikumu Dailes teātra repertuārā un veido sezonas būtsko centru. Savā dzimtenē pazīstams kā politiski un sociāli mākslinieks angažēts, kas temperamentīgi nostājas varas apspiesto pusē, izceļ prožektoru gaisma likteņa pabērnus un šausta sociālo netaisnību, ārpus Bulgārijas režisors daudz lielākā psiholoģiskā paradoksā ir filosofiski noskaņot šo prasmīgo skeptiķi, par. precizitāti un spontānu, neprognozējamu tās izpausmi. “Man labākais aktieris ir Homo ludens, tas, kurš spēlē, bet ir spējīgs arī analizēt. Gudrs, domājošs aktieris ir mans sapnis. Kurš neuzdod bezjēdzīgus jautājumus. Jautājums: “Cik soļu man tagad jāiet pa labi vai pa kreisi?” mani vienmēr tracina. Ej pa labi, ej pa kreisi, nolec no augšas, ja vēlies, svarīgi, lai izdotos tas, ko esi iecerējis. Ja aktieris ir apdāvināts un ar humora izjūtu, tad var sasniegt to, ka visas ainas iegūst daudzšķautņainību un vietu ir gan dramatiski, gan smieklīgi, gan gudri, gan muļķi,” [1] režisors saka intervijā Atim Rozentālam. Artūrs Skrastiņš ir tāds aktieris, un tieši viņa parasti izrāžu kodols. Taču Morfova režijas īpašais spēks ir spējīgs panākt ansambliskumu, pēc kā vienmēr tiekušies Dailes teātra vadītāji, taču gaužām reti to sasnieguši, jo te allaž bijis individuālo stiprinājumu, zvaigžņu sakopojums.
Morfova izrādēs skatuves telpai ir svarīga funkcija, ka režisors atkārtojas vairākkārt savus uzvedumus. Arī daļa Dailes teātrī uzvesto darbu ir tā saucamās replikas, kad maksimāli tuvu oriģinālam tiek pārnesta jau realizēta iecere. Tad īpaša nozīme ir izrādes vizuālajam tēlam, ko katrā vietā no jauna rada scenogrāfs. Morfova debijai Dailes teātrī – Nikolaja Erdmana lugas “Pašnāvnieks” versijai “Finita la comedia” (2012) Mārtiņš Vilkārsis radījis turpat vai mitoloģisku telpu: cilvēkveidīgu radību kamdru pūzni, daudzkāršotu, vairākos līmeņos kuriem sadalītu vienādu alu un labirintu komunālo. labklājības pasaule, ko iemieso PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes pseidoklasiskā kolonāde ar gigantiskiem strādniekiem un kolhoznieces rumpjiem vainagojumā. Katras detaļas autentiskums nedabiskā novietojuma un izvietojumu dēļ kopā rada sirreālu iespaidu. Lai vēl vairāk pastiprina Ilzes Vītoliņas tērpi un frizūras, kuras laikmeta (lugas darbības režisors pārcēlis no pagājušā gadsimta 20. uz 50. gadiem) detaļas hiperbolizētas un savienotas neprātīgā veidā. Šādā telpā aktiera spēle kļūst dabiski groteska un perfekti atbilst Nikolaja Erdmana zīmētajam padomju absurdam.
Kena Kīzija lugas “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (2015) uzvedumā Mārtiņa Vilkārša realizētā telpa atšķiras gan no Dāvida Borovska sterilās scenogrāfijas Maskavas Ļenkoma teātrī veiktajam Morfova iestudējumam, gan no Bulgārijas Nacionālā teātra uzveduma futūristiskā, tehnoloģiskā veidola. Saglabāt režisoram nepieciešamo iespēju veidot reālistisku, simultānu darbību visā plašumā, Dailes teātrī izrādes universs iekļauj sevī arī iracionālo – sapņu, murgu vai cerību – izplatījumu, otro, gaismas pielieto brīdi stāvu virs vājās gaismas prāta nama necaursitamās sienas, un uz šo kā naktstauriņi pievēršas ieslodzītie spēks.
Šajās izrādēs, tāpat kā Morfova tieši Dailes teātrim uzvestajās Tomasa Vinterberga un Mogensa Rukova “Svinībās” (2017) un Džeimsa Goldmena lugā “Lauva ziemā” (2018), Mārtiņa Vilkārumiem telpa un Ilzes Vītoliņas kostīmu virsstrukturālie, līdzsvarotajiem pārstrukturējumiem. nobīda tos no striktajām reālisma sliedēm un – iekļauj Dailes teātrim raksturīgajā skatuves patiesības līmenī.
Rolanda Atkočūna (dz. 1961) izrāžu centrā noteikti atgriežas varonis vai varone. Rolands Atkočūns jau kopš 2003. gada regulāri strādā latviešu teātrī, trīs gadus ir bijis Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs, savā darbā cenzdamies pārvarēt etniski tuvo, bet mentāli visai tālo brāļu tautu kultūras atšķirības. Un viņa centieniem palaikam ir visai intriģējoši rezultāti. Katoļu rituālos balstītos lietuviešu metaforiskais teātris pret luterāniskajā tradīcijā izaugušo latviešu teātri – tā ir nopietna pretišķība, kas nosaka arī aktiermākslas specifiku. Jo rituāls prasa iepludināt savu individuālo uzbūvi, vārdu – personisku attieksmi un lielāku radošu patstāvību, un tā raksturīga latviešu aktierim. Īpaši Dailes teātrī, individualitāšu teātrī. Atkočūns zināmu starpformu – ļauj katram aktierim savu patstāvības devu, viņš “sapin” to arī visu metaforu. Šīs metaforas radīšana un Mārtiņa nozīme ir telpai – Vilkārsis kopš pirmajiem iestudējumiem Latvijā ir režisora. Kad Gistava Flobēra “Bovarī kundzes” (2014) inscenējumā par galveno varoni paradoksālā kārtā kļūst nevis Emma, ko spēlē Kristīne Nevarauska, bet viņas vīrs, Artūra Skrastiņa dakteris Šarls, scenogrāfija atklāj pasauli viņa acīm. Mārtiņš Vilkārsis uzbūvē daudzstāvu konstrukciju, to pašu Dailes teātra telpai tik raksturīgo trijstūri. Tikai tā virsotnē ir Bernīni Svētā Terēze, kas ekstāzē gaida, kad to sasniegs eņģeļa šķēps – dakterim Šarlam pilnīgi neaizsniedzamā baudas metafora, bet viņš pats atrodas trijstūra zemajā horizontālē, putekļos un šaurībā.
Prospēra Merimē “Karmenā” (2017) Vilsis rada ažūru, gaismas caurstrāvotu spraišļu un režģu sistēmu, kas, tuvāk ieskatoties, izrādās noslēgts krātiņš, kurā savā liktenī ieslēdzās varoņi: stiprā, un valdzinošā noslēpumainā fatāniete – Ilze Ķuzule-Artiskule saspēlē-Skrastiņa.
Jana Villema van den Bosa lieluzvedumos – Pītera Šefera lugā “Amadejs” (2011) un Šoderlo de Laklo romāna “Bīstamie sakari” (2019) dramatizējumā – telpa ir viens no plaša izteiksmes līdzekļiem, tai ir ne vien noslēpums, bet pašai savs, varoņiem paralēli stāsts. “Amadejā” tieši telpas transformācijas, videoprojekcijā uznirstošas rakstu rindas, partitūru lapu neparedzamā kustība, tāpat kā Ilzes Vītoliņas balti mirdzošajos ģērbos anonimizētais pūlis rada spriedzi un konfliktu. Jo viss svarīgais notiek… Saljēri smadzenēs. Ne Mocarts, bet paša paranoidālās iedomas moka Artūra Skrastiņa varoni, un telpā ap viņu izplūst robeža starp realitāti un šķitumu.
vajadzības “Bīstamajos sakaros” scenogrāfija iemieso grimstošu, aizgājušo pasauli ar izzūdošiem jēdzieniem un izmirstošām kaislībām: vienā, izžuvušas krāsās upes gultnes vai tuksneša palsajā to glabājas interjera prom saliņas, kas izmētātas pa plašo skatuvi, ilgstošām tās pašas īpašniekiem, it īpaši. Ilzes Vītoliņas tērpi smalki stilizē 18. gadsimta siluetus, taču krāsu gamma – putekļi, dūņas, izbiris un bezvējā tā arī neaizpūsts pūderis – padara tos par spocīgiem, muzeja vitrīnā izbalējušiem reliktiem. Izrādes vizualitātei ir sava, mākslas, ne dzīves noteikta eksistence, palaikam izteiksmīgāka par aktieru spēli, kas tuvināta marionešu teātra raustīgajam, starp neprognozējamu kustību un sastingumu balansējošam stilam.
Sadarbībā ar viesrežisoriem visskaidrāk iezīmējas Mārtiņa Vilkārša un Ilzes Vītoliņas katras radītais vizuālais teātris – konceptuāls, metaforisks, iekšēji dinamisks un procesuāls. Tas savā ziņā turpina Ilmāra Blumberga suverēno redzējumu, kas ideju teātra koncentrē lapā, skicē, rakstītā vārdā. Taču tās no tās Blumberga Vilkārsis un Vītoliņa to realizē uz skatuves, nereti kļūdas arī valdniekiem. Tieši kopumā saskatāms, ka Vilkārša scenogrāfijas pamatā ir interjers, vairāk vai mazāk slēgta telpa, kurai vienmēr ir kāds noslēpums, kāda tikai saskarsmē ar aktieriem “iedarbināma” mistērija. Tā ir maģiskā telpa, kas ietekmē aktiera eksistenci un piešķir tai ne-reālistisku, spilgti teatrālu jēgu. Šo teatrālismu uztur arī Ilzes Vītoliņas kostīmi: elastīgi piemērojoties režijas prasībām, māksliniece strādā visplašākajā amplitūdā. No laikmetam tērpu skatuviskas stilizācijas – kā “Bīstamajos sakaros” vai “Marijā Stjuartē”, līdzi abstraktai, skulpturālai, bet vienalga laikmetu raksturojošai formai – kā “Amadejā”. No reālistisku detaļu savienošanas absurdās kombinācijās – kā “Finita la comedia” – līdz precīza sadzīves kostīma scēniskam paspilgtinājumam. Ilzes Vītoliņas kostīms nekad nav vienkārši apģērbs – tas reizē ir izrādes vizuālā tēla daļa un aktiera tēlam nepieciešamā “āda”.
Dailes teātra ceļš gadsimta garumā, raugoties uz to no laika distances, ir neiedomājami dažādi, bet pašā galvenajā – vienots. Smiļģa “čūskas dziesmā” bijis pietiekami daudz nošu, lai pietiktu Pētera Pētersona pravieša degsmei, Arnolda Liniņa laikmeta dzirdei, Kārļa Auškāpas spēles priekam un garīgās vertikāles meklējumiem, Mihaila Gruzdova grēkapziņai un atdzimšanas solījumiem, Dž. Dž. Džilindžera ambiciozajai pasaules ainas pārkārtošanai. Tā skan joprojām.
Edīte Tišheizere, Dr.art. ,
no grāmatām Dailei 100
Izdevējs: Neputns 2020
[1] Atis Rozentāls. Aleksandrs Morfovs: “Domājošs aktieris ir mans sapnis”. –
Kultūras diena, 2015, 19. marts,
piejams:
CV
MĀRTIŅŠ VILKĀRSIS
Dzimis 1969. gada 7. jūlijā, Jelgavā
MĀCĪJIES
Latvijas Mākslas akadēmijas prof. A.Freiberga scenogrāfijas meistardarbnīcā 1999.g. - 2001.g. Scenogrāfa diploms
Latvijas Mākslas akadēmijas prof. A.Dembo dizaingrafikas meistardarbnīcā 1993.g. - 1995.g. Dizaingrafiķa diploms
Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaingrafikas nodaļā 1989.g. - 1993.g.
Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, Dekoratoru nodaļā 1985.g. - 1989.g.
Jelgavas 1. vidusskolā 1976.g. – 1985.g.
DARBA VIETAS
Brīvmākslinieks 2011.g. - šobrīd
Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs 2010.g. - 2011.g.
Dailes teātra galvenais mākslinieks 2007.g. - 2010.g.
Dailes teātra reklāmas mākslinieks 2004.g. - 2007.g.
Rīgas Krievu drāmas teātra galvenais mākslinieks 2003.g. - 2004.g.
Dailes teātra reklāmas mākslinieks 2001.g. - 2002.g.
BALVAS
Latvijas teātru 2022/2023 g. sezonas „ Spēlmaņu nakts” balva - Gada scenogrāfs 2010/2011 g. sezona
Latvijas teātru 2010/2011 g. sezonas „ Spēlmaņu nakts” balva - Gada scenogrāfs 2010/2011 g. sezona
Latvijas teātru 2007/2008 g. sezonas „ Spēlmaņu nakts” balva - Gada scenogrāfs 2007/2008 g. sezona
Latvijas teātru 2006/2007 g. sezonas „ Spēlmaņu nakts” balva - Gada scenogrāfs 2006/2007 g. sezona
Latvijas teātru 2005/2006 g. sezonas „ Spēlmaņu nakts” balva - Gada scenogrāfs 2005/2006 g. sezona
Latvijas teātru 2003/2004 g. sezonas „ Spēlmaņu nakts” balva - Labākais scenogrāfs 2003/2004 g. sezona
Laikraksta „Diena“ 2007. gada balva kultūrā izrādei F.Dostojevskis „Idiots“ Valmieras teātrī
Lielā mūzikas balva 2009 Arturs Onegers „Žanna Darka“, Valsts Akadēmiskais koris „Latvija“
2021. gadā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku
SCENOGRAFIJA
2025. gadā
Č. Punji, R.Drigo baleti “Esmeralda”, horeogr. Aivars Leimanis, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2025
T. Viljams “Stikla zvērnīca”, rež. Juris Rijnieks, Jaunais Rīgas teātris, 2025
J.Kļava “Pēdējā maltīte”, rež. Aiks Karapetjans, Jaunais Rīgas teātris, 2025
2024. gadā
T.Stopards “Arkādija”, rež. Alvis Hermanis, Jaunais Rīgas teātris, 2024
FS Ficdžeralds “Lieliskais Getsbijs”, rež. Indra Roga, Latvijas Nacionālais teātris, 2024
V. Šekspīrs “Romeo un Džuljeta”,rež. Inese Mičule, Valmieras Drāmas teātris, 2024
V.Belševica “ Tu saki?”, rež. Inese Mičule, Valmieras Drāmas teātris, 2024
A.Eglītis “Bezkaunīgais vecis”, rež. Gatis Šmits, Latvijas Nacionālais teātris, 2024
K.Lambēra “Māja, kurā vīriešu ieeja ir aizliegta”, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2024.g
2023. gadā
F.Dīrenmats "Vecās dāmas vizīte", rež. Indra Roga, Rīgas M.Čehova Krievu teātris, 2023.g
Dž.Verdi, E. Mākens “La Kritusī”, rež. Ināra Slucka, Latvijas Nacionālais teātris, 2023
JO'Nīls “Sēras piestāv Elektrai”,rež. Inese Mičule, Valmieras Drāmas teātris, 2023
M.Delaports, A.de Lapateljērs “Vārdiņš”, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2023.g
2022. gadā
J.Kļava “Desmit iemeslu apciemot Kauci”, rež. Gatis Šmits, Jaunais Rīgas teātris, 2022
D.Mamets “Amerikāņu bizons”,rež. Inese Mičule, Valmieras Drāmas teātris, 2022.g
E.Olbijs “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?”, rež. Inese Mičule, Valmieras Drāmas teātris, 2022.g
M.Makdona “Līnenas skaistumkaraliene”, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2022.g
G.Boltons“Vairāk par dzīvi”pēc VS Moema “Teātris”, rež. Laura Groza, Liepājas teātris, 2022
2021. gadā
A.Dīcis "Meklētāji", rež. Indra Roga, Valmieras Drāmas teātris, 2021
T.Lets "Osedžas zeme", rež. Dž.Dž.Džilindžers, Valmieras Drāmas teātris, 2021.g
E.Eikborns “Kā mīl tā otra puse”, rež. Guntars Silakaktiņš, Liepājas teātris, 2021
A.Bariko “Jaunā līgava”, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2021
G.Kaniņš "Dzimusi vakardien", rež. Ināra Slucka, Latvijas Nacionālais teātris, 2021
N.Reiņa "Piekrišana", rež. Laura Groza-Ķibere, Dailes teātris, 2021
B.Pima “Krizantēmas”, rež. Gatis Šmits, Jaunais Rīgas teātris, 2021
2020. gadā
G.Priede “Jaunākā brāļa vasara”, rež. Inese Mičule, Valmieras Drāmas teātris, 2020
T.Viljams “Iļģu tramvajs”, rež. Edmunds Freibergs, Valmieras Drāmas teātris, 2020
I.Viripājevs “Saviļņojums”, rež. Māra Ķimele, Liepājas teātris, 2020
P.Dženovēze “Pilnīgi svešinieki”, rež. Rolanda Atkočūna Liepājas teātris, 2020
M.Gorkijs “Saules bērni”, rež. Laura Groza-Ķibere, Klaipēdas Drāmas teātris (Lietuva), 2020
H.Ibsens “Alvinga kundze”, rež. Māra Ķimele, Valmieras Drāmas teātris, 2020
2019. gadā
V.Šekspīrs "Hamlets", rež. Indra Roga, Valmieras Drāmas teātris, 2019
Ē.E.Šmits "Voloņas nakts", rež. Rolands Atkočūns, Valmieras Drāmas teātris, 2019
T.Stopards, L.Hols “Iemīlējies Šekspīrs”, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Dailes teātris, 2019
A.Millers “Salemas raganas”, rež. Laura Groza-Ķibere, Dailes teātris, 2019
J.Dobreva “ Smilšu cilvēciņi”, rež. Mihails Gruzdovs, Dailes teātris, 2019
A.Freimanis "Katls", rež. Ināra Slucka, Latvijas Nacionālais teātris, 2019
K. Hemptons "Bīstamie sakari " , rež. Jans Vilems van den Boss (Lielbritānija), Dailes teātris, 2019
I.Viripājevs “Nepanesami ilgi apskāvieni”, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Dailes teātris, 2019
BMKoltess "Ŗoberto Zuko" ,rež. Laura Groza Ķibere, Liepājas teātris, 2019
2018. gadā
Dž. Goldmens "Lauva ziemā", rež. Aleksandrs Morfovs (Bulgārija), Dailes teātris, 2018
J. Trifonovs “Apmaiņa”, rež. J.Peregudovs (Krievija), Valmieras Drāmas teātris, 2018.g
P.Pētersons "Man 30 gadi", rež. Ināra Slucka, Latvijas Nacionālais teātris, 2018
P. Kohouts ”Mīlestības testaments”, rež. V. Brasla , Valmieras Drāmas teātris, 2018
J.Karlsons baleti "Antonija # Silmači", horeogr. Aivars Leimanis, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2018
Dž.Batervērts "Jeruzāleme", rež. Laura Groza-Ķibere, Dailes teātris, 2018
B.Henlija "Sirds noziegumi", rež. Rolands Atkočūns, Dailes teātris, 2018
2017. gadā
V.Vīnbergs "Pielūdzēja Nr.1", rež. Guntars Silakaktiņš, Dailes teātris, 2017
A.Lapiņš "Nepabiegtās kāzas", rež. Varis Brasla, Valmieras teātris, 2017
H.Ibsens "Heda Gablere", rež. Laura Groza-Ķibere, Liepājas teātris, 2017.g
T.Vintenbergs, M.Rukovs "Svinības", rež. Aleksandrs Morfovs (Bulgārija), Dailes teātris, 2017
Z.Liepiņa opera "Turaidas Roze", rež. Ināra Slucka, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2017
P.Merimē "Karmena", rež. Rolands Atkočūns, Dailes teātris, 2017
O.Vailds "Doriana Greja portrets", rež. Laura Groza-Ķibere, Dailes teātris, 2017
Ilfs un Petrovs "Leģenda par lielo Kombinatoru", rež. Rolands Atkočūns, Viļņas Krievu drāmas teātris (Lietuva), 2017
2016. gadā
K.Lācis, J.Elsbergs, E.Mamaja "Žanna Darka", rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2016.g
A.Kuprins "Granātu krāsas aproce", rež. Mihails Gruzdovs, Dailes teātris, 2016
A.Ostrovskis "Muiža kaņepēs"("Mežš"), rež. Indra Roga, Valmieras teātris, 2016
F.Dīrenmats "Vecās dāmas vizīte", rež. Aleksejs Girba (Krievija), Liepājas teātris, 2016. g
A.Zīglere "51. fotogrāfija", rež. Laura Groza-Ķibere, Liepājas teātris, 2016.g
A.Rutkēviča "Ku-ku", rež. Rolands Atkočūns, Viļņas Nacionālais drāmas teātris (Lietuva), 2016
B.Pomeranss "Ziloņcilvēks", rež. Laura Groza-Ķibere, Liepājas teātris, 2016.g
2015. gadā
J.Štrausa operete "Sikspārnis", rež. Edmunds Freibergs, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2015
M.Musorgska baleti "Izstades gleznas", horeogr. M.Komarova,A.Freimans, Al.Astreina,E.Leimane,R.Martinovs, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2015
A.Menčels "Rudenīgs blūzs", rež. Varis Brasla, Valmieras teātris, 2015
K.Ķīzijs "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu", rež. Aleksandrs Morfovs (Bulgārija), Dailes teātris, 2015
L.Gundars "Latia", rež. Varis Brasla, Valmieras teātris, 2015
N.Dīrs "Frankenšteins", rež. Laura Groza-Ķibere, Dailes teātris, 2015
S.Gabriadze "Sudraba gaisma", rež. Mihails Gruzdovs, Valmieras teātris, 2015
M.Bulgakovs "Meistars un Margarita", rež. Indra Roga, Valmieras teātris, 2015
L.Gruzinova "Paradīze", rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2015.g
Dž.Pučīnī "Manona Lsko", rež. Ināra Slucka, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2015
S.Tjerī "Divi kaili vīrieši", rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2015.g
M.Makdona "Klibais no Imišmānas", rež. Regnārs Vaivars, Liepājas teātris, 2015. g
2014. gadā
Dž.Orvels "1984",rež. Laura Groza-Ķibere, Liepājas teātris, 2014.g
V.Majakovskis "Blakts", rež. Dāvis Auškāps, Latvijas Nacionālais teātris, 2014
G.Flobērs "Bovarī kundze", rež. Rolands Atkočūns, Dailes teātris, 2014
H.Levins "Vecpuiši un vecmeitas", rež. Regnārs Vaivars, Dailes teātris, 2014
Migels de Unomuno "Migla", rež. Indra Roga, Latvijas Nacionālais teātris, 2014
M.Bulgakovs "Zojas dzīvoklis", rež. Rolands Atkočūns, Viļņas Krievu drāmas teātris (Lietuva), 2014
Dž.Kenders, Dž. Masterofs "Kabare", rež. Indra Roga, Latvijas Nacionālais teātris, 2014
H.Boičevs "Lielais Getsbijs", rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2014.g
A.Volodins "Pieci vakari", rež. Leons Lesčinskis, Liepājas teātris, 2014.g
Dž.Marels "Saules pelni", rež. Feliks Deičs, Valmieras teātris, 2014
F.Veldone "Dekamerons spa stilā", rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2014.g
L.Gundars "Vienādas asinis", rež. Mārtiņš Vilkarsis, Valmieras teātris, 2014.g
2013. gadā
P.Džeimsa "Piafa",rež. Laura Groza-Ķibere, Liepājas teātris, 2013.g
B.Pasternaks "Doktors Živago", rež. Indra Roga, Valmieras teātris, 2013.g
J.Karlsons balets "Karlsons lido", horeogr. Aivars Leimanis, Latvijas Nacionālā opera un balets, 2013
DHHvangs "M.Butterfly", rež. Laura Groza-Ķibere, Dailes teātris, 2013.g
K.Lācis, J.Elsbergs, E.Mamaja "Jevgēņijs Oņēgins", rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2013.g
F.Lehārs "Grāfs Luksenburgs", rež. Igors Koņājevs, Sanktpēterburgas Valsts Muzikālās komēdijas teātris (Krievija), 2013
M.Spers "Mednieku stāsti", rež. Rolands Atkočūns, Viļņas Nacionālais drāmas teātris (Lietuva), 2016
2012. gadā
P.Sanajevs "Apglabājiet mani zem grīdas", rež. Regnārs Vaivars, Dailes teātris, 2012.g
A.Lapiņš "Klaidoņa lūgšana", rež. Varis Brasla, Valmieras teātris, 2012.g
Lope de Vega “Spāņu kaislības”, rež. Igors Koņājevs, Maskavas teātris “Ļenkom”(Krievija), 2012. gads
N.Erdmans “Finita la comedia”, rež. Aleksandrs Morfovs (Bulgārija), Dailes teātris, 2012.g
M.Bulgakovs “Zojkina kvartira”, rež. Indra Roga, Valmieras teātris, 2012.g
I.Ābele “Jasmīns”, rež. Māra Ķimele, Miltiņas Drāmas teātris (Panevežis, Lietuva), 2012.g
A.Ostrovskis “Līgava bez pūra”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2012.g
T.Stopards “Tas īstais, tā īstā”, rež. Mihails Gruzdovs, Dailes teātris, 2012.g
R.Blaumanis “Trīnes grēki”, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Dailes teātris, 2012.g
J.Ivaškēvičs "Ideāls zaglis", rež. Indra Roga, Latvijas Nacionālais teātris, 2012.g
2011. gadā
E.Sniedze “Pasaka par vērdiņu – 2012”, rež. Pauls Timrots, Dailes teātris, 2011
I.Ābele “Labās asinis”, rež. Mihails Gruzdovs, Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris, 2011
M.Meipsa – Dodža “Sudraba slidas”, rež. Edmunds Freibergs, Latvijas Nacionālais teātris, 2011
K.Lācis, J.Elsbergs, E.Mamaja “Pūt, vējiņi!”, mūzikls, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2011.g
R.Kūnijs “Ģimenes lietas”, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Liepājas teātris, 2011.g
T.Viljamss “Orfejs pazemē”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2011.g
H.Gulbis "Cīrulīši", rež. Lauris Gundars, Dailes teātris, 2011
K. Ludvigs “Primadonnas”, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2011.g
P.Šefers „Amadejs“, rež. Jans Vilems van den Boss (Lielbritānija), Dailes teātris, 2011
Ā.Purmalis „Ādama stāsts“, rež. Indra Roga, Latvijas Nacionālais teātris, 2011
E.Sniedze „Mākoņains, drīz skaidrosies“, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2011.g
G.Grekovs „Hananna“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), .Miltina Drāmas teātris (Panevežis, Lietuva), 2011
K.Hamsuns „Ābels un Olga“, rež. Mihails Gruzdovs, Dailes teātris, 2011
L.Gundars „Vārnu ielas republika“, rež. Laura Groza, Dailes teātris, 2011
2010. gadā
J.Lūsēns, E. Zirnis „Ceplis“, mūzikls, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Dailes teātris, 2010.g
R.Blaumanis „Skroderdienas Silmačos“, rež. Indra Roga, Latvijas Nacionālais teātris, 2010
VA Mocarts „Figaro kāzas“, opera, rež. Indra Roga, teātris „Vanemuine“ (Tartu, Igaunija), 2010
Balets „Sarkanā Žizele“, horeogrāfs Boriss Eifmans (Krievija), Abaja Kazahijas Valsts Akadēmiskais operas un baleta teātris (Almati, Kazahstāna), 2010
R.Blaumanis „No saldenās pudeles“ , rež. Fēliks Deičs, Valmieras teātris, 2010.g
R.Blaumanis „Ugunī“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Liepājas teātris, 2010.g
Mario Frati „Rīt manas kāzas“, rež. Mihails Gruzdovs, Dailes teātris, 2010
G.Grekovs „Hananna“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2010.g
M.Bulgakovs „Versaļas kods“(Moljērs), rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Dailes teātris, 2010.g
V.Grēviņš „Gaisa grābekļi“, rež. Kārlis Auškāps, Dailes teātris, 2010
F.Šillers ‚Marija Stjuarte“, rež.Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2010
2009. gadā
A.Kristī „Peļu slazds“, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2009.g
N. Erdmans „Beigta balle“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Liepājas teātris, 2009.g
EE Šmits „Mazie laulību noziegumi“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Dailes teātris, 2009.g
Ē.Kestners „Punktiņa un Antons“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2009.g
M.Zālīte „Lācis“, rež. Indra Roga, Latvijas Nacionālais teātris, 2009
M.Kamoleti „Pidžamma sešiem“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Liepājas teātris, 2009.g
I. Rozentāle „1906. Trakā vel kā piektā gadā“, rež. Gatis Šmits, Latvijas Nacionālais teātris, 2009
T.Dorsts „Laimes vēstule“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Maskavas A.Puškina drāmas teātris (Maskava, Krievija), 2009.g.
P.Čaikovskis, baleti „Anna Kareņina“, horeogrāfs Boriss Eifmans (Krievija), Tokijas Jaunā Nacionālā opera (Tokija, Japāna), 2009
A.Onegers, oratorija „Žanna Darka“, diriģents Māris Sirmais, rež. Indra Roga, Valsts Akadēmiskais koris „Latvija“, 2009.g
A.Čehovs „Ķiršu dārzs“, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2009.g
F.Dostojevskis „Spēlmanis.Kūrorta piedzīvojumi“, rež. Romāns Kozaks (Krievija), Dailes teātris, 2009
A.Vampilovs „Pīļu medības“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2009.g
2008. gadā
R.Blaumanis „Indrāni“, rež. Māra Ķimele, Valmieras teātris, 2008.g
B.Srblanoviča „Siseņi“, rež. Mihails Gruzdovs, Dailes teātris, 2008.g
R.Šarts „Manu sievu sauc Moriss“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Dailes teātris, 2008.g
XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku lieluzvedums, mākslinieciskie vadītāji Jānis Ērglis, Jānis Purviņš, rež. Māra Ķimele, Daugavas stadions, 2008.g
M.Gavrans „Viss par sievietēm“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Liepājas teātris, 2008.g
R.Šimmelpfennigs „Arābu nakts“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Liepājas teātris, 2008.g
L.Stumbre „Mājas“, rež. Indra Roga, Latvijas Nacionālais teātris, 2008
P.Rozenfelds „Lodes pār Brodvējiem“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2008.g
A.Čehovs „Kaija“, rež. Mihails Gruzdovs, Dailes teātris, 2008.g
E.Sniedze „Līdz pavasarim“, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2008.g
V.Šekspīrs „Hamlets“, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2008.g
2007. gadā
V.Gombrovičs „Ivonna, Burgundijas princese“, rež. Romāns Kozaks (Krievija), Dailes teātris, 2007.g
P.Čaikovskis, baleti „Anna Kareņina“, horeogrāfs Boriss Eifmans (Krievija), Latvijas Nacionālā opera, 2007
A.Čehovs „CV.Tēvocis Vaņa“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Liepājas teātris, 2007.g
V.Nabokovs „Lolita“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2007.g
H.Vuolijoki „Akmens ligzda“, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2008.g
D.Robērs „Intim“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2007.g
D.Kings „Killera dienasgrāmata“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2007.g
2006. gadā
V.Šekspīrs „Karalis Līrs“, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2006.g
Ž. P.Sartrs „Aiz slēgtām durvīm“, rež. Rolands Atkočūns (Lietuva), Liepājas teātris, 2006.g
Ē.E.Šmits „Izvirtulis“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2006.g
T.Retigans „Dāma bez kamēlijām“, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Liepājas teātris, 2006.g
F.Dostojevskis „Idioti”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2006.g
2005. gadā
SI Vitkevičs „Spoka sonāte”, rež. Sauliuss Varnas (Lietuva), Dailes teātris, 2005
A.Kamī „Kaligula”, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2005.g
H.Ibsens „Jūras meita”, rež. Saulius Varnas (Lietuva), Omskas Valsts Kamerteātris „Pjatij teātris” (Krievija), 2005
N. Saimons „Dīvainais pāris”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2005.g
Dž.Dž.Džilindžers „Striptīzs”, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2005.g
E.Dārziņš, R. Pauls, J. Jurkāns „Melanholiskais valsis”, rež. Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātris, 2005.g
H.Ibsens „Heda Gablere”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2005.g
R. Eklends „Dzīve trijatā”, rež. Varis Brasla, Valmieras teātris, 2005.g
E. Blaitone „Pauks un Šmauks”, rež. Varis Brasla, Valmieras teātris, 2005.g
2004. gadā
B. Brehts „Lielskungs Puntila un viņa kalps Mati”, rež. Agris Krūmiņš, Valmieras teātris, 2004.g
T.Viljams, K.Dimiters, U.Marhilevičs „Klondaika”, mūzikls, rež. Mihails Gruzdovs, Dailes teātris, 2004.g
R.Blaumanis „Skroderdienas Silmačos”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2004.g
Rainis „Krauklītis”, rež. Māra Ķimele, Valmieras teātris, 2004.g
L.Minkusa baleti „Dons Kihots”, horeogrāfs Aivars Leimanis, Latvijas Nacionālā opera, 2004
V.Verbins „Mīlestība kā diagnoze”, rež. Vladimirs Petrovs (Krievija), Rīgas Krievu drāmas teātris, 2004. g
2003. gadā
V.Šekspīrs „Romeo un Džuljeta. Mīts”, rež. Gaļina Poliščuka, Liepājas Teātris, 2003.g
E.Sniedze „Tie paši oši”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2003.g
F.Krommelinks „Burvīgais ragnesis”, rež. Vasīlijs Seņins (Krievija), Rīgas Krievu drāmas teātris, 2003.g
A.Čehovs „Tēvocis Vaņa”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2003.g
K.Brikners ”Sarkangalvīte un vilks”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2003.g
R.Tomā „Lamatas”, rež. Varis Brasla, Valmieras teātris, 2003.g
2002. gadā
B.Ņušičš „Ministrienes kundze”, rež. Varis Brasla, Valmieras teātris, 2002.g
T.Viljams „Vasara un dūmi”, rež. Oļģerts Kroders, Valmieras teātris, 2002.g
L.Gundars „Tiritomba jeb zelta zivtiņa”, rež. Lauris Gundars, Teātris TT, 2002.g
O.Vailds „Cik svarīgi būt nopietnam”, rež. Mihails Mamedovs (Krievija), Dailes teātris, 2002.g
T.Viljams „Brīnišķīga svētdiena piknikam”, rež. Genādijs Trostiņeckis (Krievija), Rīgas Krievu drāmas teātris, 2002.g
S.Moems „Teātris”, rež. Oļģerts Kroders, Latvijas Nacionālais teātris, 2002.g
2001. gadā
L.Gundars „Siers un marmelāde”, rež. Imants Jaunzems, Dailes teātris, 2001.g
G. Priede „Jaunākā brāļa vasara”, rež. Lauris Gundars, Jaunais Rīgas teātris, 2001
NOZĪMĪGĀKĀS IZSTĀDES
Prāgas kvadriennāle, Prāga, Čehija, 2003.g
Personālizstāde “Pilnīgi mierīgi”, galerija “Čiris”, Rīga, 2001.g.
Personālizstāde „Neapnikt”, galerija „Bastejs”, Rīga, 000
Personālizstāde „Latvijas zemūdens globuss”, galerija „Čiris”, Rīga,1999.
Personālizstāde „Iluminators”, galerija „Čiris”, Rīga,1998
Personālizstāde „Revizija šķūnī”, galerija „Čiris”, Rīga,1998.
Personālizstāde „i”, galerija „Melnais balodis”, Rīga, 1997.g
Personālizstāde „Tikai ūdens”, galerija „Čiris”, Rīga, 1998.g